Rūdīts braukšanas instruktors/ makšķernieks – Jānis Holšteins

Jānis Holšteins, cilvēks ar 15. gadu pieredzi profesijā – braukšanas instruktors.
Dzīvi pavadot saiknē ar tehniku, Jānim tomēr nav bijis ne prātā profesija – braukšanas instruktors. Liktenim izspēlējot gājienu – Jānis saticis senu paziņu, kas būdams instruktors, meklējis jaunus papildspēkus. Uz piedāvājumu Jānis piekritis, un necik ilgi, jau ieguvis apliecību, oficiāli mācīt jaunos – topošos nākotnes šoferus.

Kādēļ piekriti piedāvājumam? Būt par instruktoru?
Nenobijos (iesmej) Tas likās, kas pavisam jauns. Drīz izgāju mācību kursus Rīgas Departamentā. Un tā tas viss sākās. 2006. gadā

15. gadi – tas ir daudz – kā ir būt par instruktoru? Kādam, Tavuprāt, ir jābūt instruktoram?
Ir padaudz gadiņu (smejas) Esmu jau pieradis, neko citu dzīvē pat vairs negribētu darīt.
Kādam ir jābūt instruktoram? Vispirms saprotošam, ar augstu koncentrācijas spēju, savaldīgam, draudzīgam.  Man ir kursanti, kurus mācīju un tagad satieku jubilejas ballītēs (smaida). Īpaši iejūtīgam jābūt ar meitenēm. Viņas ir emocionālākas. Ir bijušas asaras, stāšanās malā, garākas sarunas, lai turpinātu nodarbību. Jāmeklē pieeja

Kā tieši tiek meklēta šī pieeja kursantam?
Tiek izzināts, kāds ir kursants, iepazīstamies. Uzzinu, cik kursants ir zinošs auto vadīšanā, vai kaut kas jau ir zināms, vai ir pieredze. Vai nemaz nav pie stūres sēdēts. Pirmos soļus dodamies testēt uz laukumu. Nedaudz pārrunājam teoriju, runājam arī par pedāļiem, pārnesumiem. Jau pirmajā braukšanā saprotu, cik kursants ir ‘stresains’, mierīgs, saprotošs

Cik ilgi kursants tiek apmācīts mācību laukumā?
Kādu laiku patrenējamies laukumā, skatāmies kā ir, ja jūtu, ka varam doties ielās, dodamies. Skatos pēc kursanta spējām. Ja kursantam jau ir iemaņas, laukumā ilgi neuzturamies.

Kas ir tās sarežģītākās lietas auto vadīšanā, kas kursantiem mācību ceļā nāk grūtāk?
Pārslēgšanās, uzsākšana, bremzēšana. Vai nu kursants bremzē pa švaku, vai bremzē tā pamatīgi. Ir grūti atrast to vienmērīgumu, samazinot ātrumu. Arī krustojumus izvērtēt. Ja pārslēgšanās ir lieta, ko visi iemācīsies pirmo, tad pārslēgties no augstāka pārnesuma uz zemākiem atkal sagādās raizes. Šīs ir tās standarta kļūdas.

Vai Valmierā ir ‘’sarkanie punkti’’, kur kursanti mēdz pieļaut kļūdas?
Jā, protams, tās pašas vienvirziena ielas, kas ir top vietas, kad aizmirst pareizi iekārtoties. Arī stop zīmes, kas netiek pamanītas. No sākuma ir tik daudz kas cits jāpamana, ka zīmes kursants tikai sāk vēlāk pamanīt.

Kā paredzi, kas notiks uz ceļa? Vai zini, ko kursants darīs?
Koncentrācijas spēja ir pamatīga, ar gadiem jau ir izveidojusies spēja paredzēt, ko tas cilvēks darīs. Vairāk vai mazāk – visi kļūdas pieļauj vienādi. Šī spēja paredzēt mums pašiem dod iespēju laicīgi sagatavoties, paredzēt – vai kursants asāk bremzēs, vai nebremzēs nemaz. Mēs varam jau laicīgi mudināt kursantu rīkoties pareizi.

Vai ir pieredzētas arī bīstamas situācijas?
Jā, ir bijušas arī avārijas. Saistīta arī ar straujo piebremzēšanu. Tiesa, atbildīgs bija šoferis aiz mums, kas neievēroja distanci starp automašīnām.

Kā mācības turpinās šādiem kursantiem, kas ir iekļuvuši avārijās?
Nu, pirmās divas nedēļas viņus nevar dabūt rokā (iesmejas), bet tad jau atkal sākam. Viņi sākumā vairāk baidās, nākas vairāk piestrādāt, bet paldies Dievam, šādu avārijas situāciju ir tik maz. Divas bija minimālas, viena tāda pamatīgāka. Tādēļ mums nemitīgi ir jāseko līdzi, jāskatās, lai viņi kaut kur neaizskatās. Lai spoguļos neskatās kā televizorā. Lai seko līdzi, kur iet mašīna, lai neiet virsū uz apmalēm vai pretējā joslā. Ļoti jāseko līdzi.

Kā Tu motivē savus kursantus?
Vēršu uzmanību uz to, ka visi kļūdas, un visi mācas. Pārrunājam lietas mierīgi. Galvenais motivēt, ka kļūdīties – tas nav traki, tā notiek un notiks, galvenais ir turpināt!

Kas Tev ir vairāk – puiši vai meitenes kursanti?
Man šķiet, ka meitenes man nāk vairāk. Puiši vairāk ir pa tehnikumiem, ja viņiem ir iespējas tur iegūt tiesības, viņi to arī izmanto.

Cik vidēji kursantus vari paņemt uz braukšanām?
Nu, lai katram kursantam sevi varētu atdot 100%, tad tie ir kādi 5.
6, 7 dienā, tad jau tu pats to informāciju vairs nesniedz kvalitatīvi. Tas nav pilnvērtīgi, tad jau drīzāk tāda braukāšanās vien sanāk. Vairāk kā 7 kursanti, tie jau ir tāda ‘ķeksīša pēc’, atzīmēt, ka nodarbība ir izbraukta.

Ar cik mācību stundām pietiek kursantam, lai viņš būtu drošs šoferis sabiedrībai?
Ja nav pieredzes, līdz 30 nodarbībām noteikti.

Vai ir kursants, kam bijušas vairāk kā 50 nodarbības?
Ir bijusi skolotāja, kurai bija vairāk kā 100 nodarbības. Ļoti neatlaidīga sieviete. 1.5 gadu mācījāmies.

Vai nodarbības pasniedz tikai Valmierā?
Pārsvarā Valmierā. Kursanti brauc no dažādām pilsētām, bet visi brauc uz Valmieru.

Pasniedz arī brīvdienās?
Jā, arī brīvdienās. Svētdiena gan ir brīvdiena man, bet sestdien arī strādāju. Ir cilvēki, kuriem sestdienas ir tikai dienas, kad var mācīties, un svētdienas jāstrādā. Retu, retu reizi mācu arī svētdienās.

Kā mācījās kursanti lieguma laikā, kad nodarbības nenotika?
Kādam tētis, brālis mācījis braukt. Kaut ko jau padarbojās, iespēju robežās. Kā kuram, citam ir, citam nav. Bet tas diži neietekmē viņu prasmes, tomēr tās lietas tā nepazūd, ja esam braukuši, prasmes jau paliek. Varbūt kādu nodarbību vairāk vajadzēs, bet kopumā tas lielu ietekmi neatstās.

Vai pandēmija ietekmējusi kursantu daudzumu?
Ir ietekmējis, ir mazāk. Šobrīd vairāk interesi izrāda tie, kam bija braukšanas. Jauno ir mazāk.

Sarunu ceļā saprotu, ka puišiem braukšanas veicas labāk, kā meitenēm, minējāt, ka viņiem tas ir jau asinīs. Vai eksāmenos puišiem arī iet iet vieglāk?
Eksāmeni vairāk vai mazāk ir saistīti ar psiholoģisko sagatavotību. Uz eksāmenu visi iet vairāk vai mazāk vienādi – visi sagatavoti. Eksāmenā rezultātu vairāk noteiks tas, kā kursants var noturēt stresu, bieži vien tiek pieļautas tās saucamās ‘stresa kļūdas’. Mašīnīte noslāpst, sāk stresot, nevar uzsākt, rauj to sajūgu vaļā. Tāpēc neteiktu, kam vieglāk vai grūtāk, abiem vienādi.

Vai kursanti paziņo par eksāmena rezultātiem?
Protams! Kad lūdzu kursantam pieteikt eksāmenu, mēs paņemam vēl dažas nodarbības pirms eksāmena, lai izbrauktu āķīgākās vietiņas, par mašīnu vairāk izstāstītu, uzdotu kontroljautājumus.

Vai seko līdzi statistikas datiem, kā atspoguļojas tavs darbs tajos?
Jā, protams, jāseko līdzi, lai tas cilvēks nākamajam tevi ieteiktu, jācenšas ir viņu sagatavot tā, lai viņš nokārto ar pirmo, un aiziet ar labām atmiņām. Protams, ir jāseko līdzi, lai tas rādītājs nekrītas zems. Katru mēnesi sekoju tam līdzi.

Ko ieteiktu kursantiem, par ko piedomāt, pirms uzsāk autoskolu?
Tur katrā gadījumā ir pašam jāvēlas uz to nākt. Ir gadījumi, kad vecāki vai otras pusītes liek. Tomēr ir pašam jāizvērtē, vai vēlas. Tādiem, kam uzspiests, iet grūtāk. Galvenais nebaidīties darīt kaut ko jaunu. Arī vecāki cilvēki jau aizvien vairāk izvērtē nākt mācīties. Daži darba dēļ, lai nenoslogotu kādu tuvinieku, ir gadījumi, kādi r palikuši vieni, kaut kur ir vasarnīca, ir jātiek uz dārzu.

Kā tu radi interesi kursantos, kuriem autoskola ir uzspiesta lieta?
Es cenšos dažādi. Bet to redz, ka atdeves nav, viņi vienkārši brauc. Tas, protams, man nedod gandarījumu, tu izdari to darbu, bet jūti, ka kaut kas nav līdz galam izdarīts. Tomēr lielākoties nāk tādi, kas to patiesi vēlas. Tādu, kam nav vēlmes un atdeves procesam, ir uz vienas rokas saskaitāmi

Kā tu restartējies jaunai dienai?
Es esmu baigais makšķernieks, vissezonas. Braucu uz ezeru un sēžu krastā, tā es atslēdzos.

Vai vēl pēc 50 gadiem redzi sevi par instruktoru?
Jā, noteikti! Viennozīmīgi.