Valdis Legzdiņā, būt instruktoram – tas nav pabraukāties, tas ir intensīvs darbs

Būt instruktoram – tas nav pabraukāties, tas ir intensīvs darbs

Kā izvēlējāties profesiju braukšanas instruktors?

Izvēlējos visai nejauši, nekad nedomāju, ka kļūšu par instruktoru. Principā viss sākās viena kolēģa dēļ, kam ģimenes draugiem piederēja autoskola, kas tieši meklēja instruktorus. Domāju, ka var pamēģināt. Izgāju kursus, saņēmu apliecību, sāku mācīt Rīgā. Pats gan neesmu dzimis valmierietis, bet, redz, dzīve atveda uz Valmieru, un tā nu pēdējos 16 gadus strādāju Valmierā.

Jūs esat izgājis arī teorijas kursus?

Nē. Tikai braukšanas.

Kā bija pāriet no Rīgas uz Valmieru?

Valmierā viss sākumā šķita vienkārši, salīdzinot ar Rīgu. Domāju, te taču nav, ko darīt, bet studentam, kas nebrauc nemaz, arī Valmiera ir sarežģīta, sevišķi tiem, kas Valmieru kā pilsētu nepazīst.

Pēc pamatprofesijas Jūs neesat instruktors. Kas ir Jūsu pamatprofesija?

Šobrīd esmu (smejas), bet pēc izglītības es skaitos automehāniķis. Saistītas profesijas. Auto vienmēr ir mani uzrunājis. Pats braukt māku no 10, 11 gadiem. Ar tehniku esmu uz Tu. Bet, lai domātu, ka kādreiz mācīšu citus – drošvien tolaik neticētu.

Ņemot vērā, ka esat vairāk kā 15 gadus instruktors, ko Jums nozīmē būt par instruktoru, kādam ir jābūt braukšanas instruktoram?

Drošvien, visu pirms, ļoti pacietīgam. Jāspēj iedrošināt skolnieku. Ne visiem ir skaidra pārliecība, kas tad ir autoskola, ko nozīmē braukšanas. Patiesību sakot, braukt jau māk vai vismaz zina, kā braukt – daudzi, sevišķi no laukiem, ja viņiem ir saskare ar tehniku. Bet iemācīties braukt satiksmē, rēķināties ar citiem, tas nemaz nav vienkārši. Tad kādu ir jāmēģina nomierināt, kādu iedrošināt, ir jāmāk likt padomāt līdzi, tā braukšanas prasme no gaisa nenokrīt, ir jāmāk to skolnieku pavilkt, ielikt plūsmā un panākt, galvenokārt, lai saprot lietas nopietnību.

Māciet arī par auto ekspluatācijas lietām? Vai gadās, ka puiši uz tehniskām lietām ir zinošāki?

Principā itkā viņi zina, bet mūsdienās jau vairs ne vienmēr, šobrīd datori ņem varu, grūtāk iet tiem, kam nav bijušas nekādas saiknes ar tehniku, nu tad ir, kā ir. Bet, protams, ja procentuāli ņemam, puiši zina vairāk.

Kurus ir vieglāk iemācīt braukt, tos, kam ir zināšanas braukšanā, vai tie, kas ir, tā saucamie, ‘’nullītes’’?

Šeit es nekad neesmu varējis atbildēt.. Ar tiem, kas skaitās ‘’nullītes’’, ir tā, tu viņam izskaidro lietas un viņam nav pēc kā cita vadīties, viņš arī vadās pēc tā, kas mācīts. Ja cilvēks iemācās uzsākt, vadīt, stūrēt, manevrēt, apstādināt – tas jau ir pamats.

Protams, tie, kam jau ir tiesības, gluži pareizi iemācīt nevar, jo ir nianses, ko dara pretēji tam, ko skata eksāmenā, bet ļoti nepareizi jau neiemācīs. Ir tādi, kam ir iemaņas un viss notiek viegli, vien apskaidrojot, ko dara tehniski neprecīzi, viņš to pieņem, piedomā, sāk darīt un viss notiek. Bet ir arī tādi, kam iegājies dziļi asinīs, kas absolūti nav tehniski pareizi, un dabūt to laukā – reizēm ir neiespējamā misija. Daži to apstrīd, daži to saprot, un atkal izdara. Bet tādēļ teikt, ka ar ‘’nullītēm’’ ir vieglāk, nē tā nevar, un nevar to teikt arī par tiem, kam ir pamati.

Vai jaunieši ir izmainījušies – prasmju, attieksmes, komunikācijas ziņā?

Jā, domāju, ka jā, tieši dēļ visām tām tehnoloģijām, ‘’whatsappiem’’, ‘’facebokiem’’, jaunajiem ir biežāk jāliek domāt līdzi procesiem, vispirms, domāt pašiem, jo uz ceļa viņiem līdzi ne vienmēr būs kāds asistents. Protams, to nevar tagad skaļi attiecināt uz visiem, bet kopumā – tāds tas pavērsiens. Tie, kas ir no ‘’senākiem laikiem’’ (iesmejas), ir atvērtāki, komunikablāki, vairāk iesaistās, izprašņā par visu, tādā veidā arī ir vieglāk mācīt, veidojas dialogs, saproti, kas cilvēkam nav skaidrs, par to automātiski var dziļāk pasniegt, viņi nebaidās atzīt, ka arī nav sapratuši. Ar jaunajiem reizumis nav skaidrs, vai viņi saprot vai nesaprot, jo viņi īsti neatbild. BET! Līdz gala rezultātam jau mēs vienmēr nonākam, ar kādu lēnām, lēnam, bet nonākam.

Kas Jūs motivē darbam ar kursantiem?

Gribās, lai kursants kļūst pilnvērtīgs satiksmes dalībnieks. Ir interesanti nolasīt vai vizualizēt kursanta vīziju, kas, piemēram, nekad nav braucis, saprast, kādēļ nav braucis, kas atturējis, man rodas tā motivācija ‘iebīdīt viņu šajā visā’.

Kāds ir kursantu mērķis, kārtojot tiesības? Kā viņi sevi vai Jūs viņus motivējat šajā laikā?

Daudzi nāk ar mērķi saņemt apliecību, sevišķi tie, kam ir 25+. Viņus pat nav jāmotivē, viņiem jau ir mērķis – iegūt tiesības. Protams, ne vienmēr tas aiziet tik gludi, kā cerēts, es aiziešu – pabraukšu ‘’hop-hop-hop’’, un viss kārtībā. Daudzi mācoties saprot, ka nemaz nav tik vienkārši. Uzsākt, braukt, apstāties, nogriezties – jā ‘’okey’’, bet, kad sākas satiksme, intensitāte, pamanīt cilvēkus, izanalizēt situācijas, tad viss ‘’čau’’ – saprot, ka vairs nav vienkārši. Tas viss ir darbs, vienkārši jādara. Man īsti motivēt pat viņus neprasās. Bet par tiem, kas visbiežāk ir vidusskolnieki, tie, kam nav intereses, kam vecāki liek, kas paši nemaksā par skolu, ar tiem gan var būt grūti. Tā atdeve no viņu puses nodarbībās nav īpaši liela. Arī situācijas neanalizē, nākas daudz no viņiem vilkt ārā, un runājot visbiežāk saprotam, ka tā lieta baigi neinteresē. Jāatceras tomēr, ka mācīties, tas jau nav pabraukāties, tas tomēr ir intensīvs darbs! Un to ir pašam jāgrib.

Vai cilvēki izvēlas kārtot tiesības arī uz automātisko kārbu?

Ir bijis gadījums iz dzīves, kad sieviete darba dēļ spiesta kārtot tiesības. Sapratu, ka braukšana arī vairāk balstīsies uz darbu, un tās braukšanas mums arī labi nevedās, prasīju, kāpēc braukt ar manuālo, ja ir opcija – automātiskā kārba. Izrādās daudzi joprojām nemaz nezina, ka ir tāda opcija, kārtot uz automātu. Dāmai ieteicu citu instruktoru, ātri visu apguva, nolika tiesības, nopirka auto ar automātisko kārbu, vēlāk satiku – jā, sieviete sajūsmā, neesot jāuztraucas par pārslēgšanos, braukšana ir mierīga. Nu, lūk, cilvēki vienkārši nezina tās iespējas.

Ņemot vērā, ka atrasties uz ceļa ir Jūsu ikdiena, vai satiksmes kultūra, Jūsuprāt, ir uzlabojusies?

Kultūras ziņā satiksme ir uzlabojusies, kaut vai pieklājības, tolerances ziņā, mums tāpat gan ir daudz kur augt, salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm. Bet cilvēki paliek iejūtīgāki. Arī pret mācību transportiem. Protams, mēdz uzpīpināt, bet pirms 10 gadiem tā bija teju ikdiena, kā Tu mazliet aizkavē satiksmi, tā pīkšķis, tagad salīdzinoši reti. Tagad Tu redzi, kāds pie sevis lamājas, bet to neizrāda uz āru. Un, lai cik jocīgi nebūtu, lielākie taurētāji ir tieši sievietes. Bet tā pīpināšana rada milzīgu stresu tam kursantam, viņam šķiet, ka nu ir viss, viņš absolūti pazaudējas tajā situācijā. Un tad nākas skaidrot, kādēļ tā notiek, pat bez īsta iemesla. Jā, cilvēki aizmirst kā bija, kad paši mācījās. Kādam labāk, kādam sliktāk, bet visi mācījās. Nu tai empātijai ir jābūt.

Kā Jūs ievirzāt savus kursantus pareizā satiksmes kultūrā?

Ievirzu domā, ka visi uz ceļa ir vienlīdzīgi, nevajag justies pārākam par citiem, vai tieši otrādi – zemākam, tādēļ, ka, piemēram, otrs brauc ar smalkāku mašīnu, un tādēļ respektēšu viņu vairāk, visi jau ir vienādi – visi ir vadītāji, smalks auto, tā jau ir cita lieta, kāda ir bijusi cilvēka atdeve (iespēja) dzīvē. Bet uz ceļa visi ir vadītāji, visiem jābūt vienlīdzīgiem.

Vai šie stereotipi par smalkiem auto uz ceļa un cilvēku attieksmi pret tiem – ir taisnība? Smalki auto tiek respektēti vairāk?

Nevaru teikt, ka jā. Bet šī tendence ir novērota. Šķiet šis ir ielīdies tīri psiholoģijā. Smalks auto nostrādā kā statuss. Un nereti tieši smalku auto cilvēki uz ceļa uzvedas augstprātīgāk, protams, ne bieži, bet tomēr. Pielīdīs priekšā. Nogriezīsies, kur nedrīkst.

15+ gadi par instruktoru, vai atceraties savu vecāko kursantu, kā veicās mācībās?
Jā, kundze, 66.gadi, ilgi mācījās. Kā viņa pati smējās ‘’Es vismaz būšu izbraukājusi visus gadalaikus’’. Tā arī bija. Bet nu liela apņēmība. Nokārtoja

Vai ir nācies apmācīt arī kādu no ģimenes? Vai tas nebija grūti?

Jā, esmu, un bija. Nenormāli grūti. Ir pat grūti, pat, ja nav no ģimenes loka, bet draugu loka. Ar ģimeni ir bijis tā, ka mani ‘’neņem pierē nu nemaz’’ (smejas). Līdz galam jau nonākam vienmēr.

Ikdienā pārvietojoties ar citiem, koriģējiet citu braukšanas stilu/manieres?

Nē, necenšos. Protams, ir gadījies, tādēļ vienmēr, kad braucu ar ģimeni un draugiem es nesēžu blakus, kur ikdienā ir mana darba vieta, bet sēžos aizmugurē, lai manī nav tas instinkts. Protams, nav jābūt arī instruktoram, lai kaut ko teiktu, jebkurš šoferis sēžot blakus instinktīvi skatās līdzi, kas spoguļos, kas notiek uz ceļa. Bet aizmugurē es jūtos kā pasažieris.

Vai sekojat līdzi statistikas datiem, kā atspoguļojas Jūsu darbs, kursantu, kolēģu paveiktais?

Jāāā (gari novelk), es pasekoju, bet, lai tā, ka es no viņiem iespaidotos, laikam nē, paskatīties paskatos. Paskatos, kā pārējiem iet. Sportiskā interese (iesmejas). Nekas arī vairāk. Tas 100% tāpat neatspoguļo mūsu darbu. Piemēram, kursants izcili ir apmācīts, visu saprot, bet eksāmenā netiek galā ar personīgo stresu. Un viss, nesaprot, ko darīt. Izkrīt, pat, ja mācoties visu apguvis. Bet šo gan vajag uzsvērt kursantiem, ka nedrīkst pie stūres stresot, ir jāmācās kontrolēt emocijas, citādi stresā bloķējas itin viss, vienmēr visam ir jābūt minimāli – uztraukumiņs palīdz mobilizēties, visas maņas ir saspringtas, tu koncentrējies, bet tiklīdz palaid pa tālu, uztraukums paliek par lielu, un viss, vairs nesaprot neko, pat pašsaprotamas lietas sāk darīt aplami. Tas arī visbiežāk novērots eksāmenos.

Šobrīd vēl esam pandēmijas grožos, kā Jums sokas ar braukšanas apmācībām Covid-19 laikā?

Notiek grūtāk. Nu apmācību ziņā, ko māci kursantam, jau nekas nemainās, braukšana pati jau nemainās, bet tās papildus lietas. Maskas ir liels traucēklis. Tas nav uz 5minūtēm ieiet veikalā, es jau laikus paziņoju, ja jūt, ka paliek ne sevišķi labi, lai saka, stāsimies malā, vilksim maskas nost, un cilvēki ir dažādi, visi nevar ar tām maskām. Auto dezinfekcija nav nekāds jaunums, tā nav arī problēma. Bet tagad ir tāds klusuma brīdis, tagad visi, kas mācas, nenozīmē, ka var arī braukt. Baigais korķis veidojas. Teorijas notiek, cilvēki mācās, bet braukšanas jau nedrīkst notikt. Drīkst tie, kas līdz pagājušā gada decembrim mācījās. Tie, kas tagad mācās, dabū gaidīt. Ja visiem pēkšņi atļaus braukt, sanāks baigās rindas. Tagad ir aizliegums, ne vairāk par 5 nodarbībām dienā, agrāk kaut 24/7 brauc. Bet 5, 6 nodarbības arī ir optimālais, kas ir kārtīga darba diena, 9 stundas. 7, 8 nodarbības – tu jau pats jūti, ka vairs nespēj koncentrēties, un tas jau paliek bīstami.