‘’Daļa no panākuma’’– Raivo Grinbergs par darbu autoskolā

Raivo Grinbergs, autoskolas ‘’Sprīdītis’ pasniedzējs, instruktors, uzņēmuma īpašnieks ar vairāk kā 10.gadu stāžu. Īsā mirklī kļuvis uzticīgs autoskolas dzīvei, dzīvojot ar moto ‘’Darbs, ko var darīt un darīt’’.

Kā aizsākāt ceļu pretī braukšanas instruktoram?

Pēc izglītības esmu jurists, pabeidzu Latvijas policijas akadēmiju. Ieguvu 2.līmeņa augstāko izglītību.

Aizsāku netīši – pazīstams cilvēks uzaicināja mani pamēģināt pastrādāt par teorijas pasniedzēju. Iepatikās, un arī sanāca. Uzreiz izgāju instruktoru un teorijas pasniedzēju kursus. Agrāk iestāties instruktoru kursos bija vieglāk, pietika ar vidējo izglītību, tagad vajag 1.līmeņa augstāko. Pasniedzējam jau tolaik vajadzēja augstāko izglītību. Esmu izmācījies arī pasniedzēju, bet teorijas nodarbības pašlaik nevadu, jo to ir grūti apvienot ar ģimenes dzīvi.

Vai esat strādājis par policistu, un kā tas sanāca, ka tik ātri ‘pieķērāties’ instruktora amatam?

Apmēram kādā 3.mācību gadā sapratu, ka par policistu nevēlēšos strādāt, bet pēc akadēmijas beigšanas dažus mēnešus pastrādāju. Strādāt policijā vai strādāt autoskolā, tās ir divas pilnīgi dažādas vides. Būt par policistu nav viegli, vide nav no patīkamākajām. Par labu autoskolai izlēmu ne tikai tādēļ, ka šī nozare mani patiesi aizrāva, bet arī tās sajūtas, ko šī vide piešķir – cilvēku prieks redzot savu braukšanas prasmju attīstību un atzīmējot jaunu panākumu – tā uzreiz ir pilnīgi cita strādāšana, cita atdeve, citas sajūtas.

Nedaudz nostāk no pasniedzēja un instruktora amata, esat arī uzņēmējs, autoskolas ‘’Sprīdītis’’ īpašnieks. Kā izlēmāt uzņemties tik lielu atbildību, vadīt uzņēmumu?

Viss aizsākās globālās krīzes laikā, tālajā 2008., 2009. gadā. Tolaik daudzām autoskolām krietni saruka darbi, kā jau daudziem biznesiem. Nebija liela izvēle – meklēt citu darbu vai atvērt pašam savu uzņēmumu. Es jau biju pastrādājis, ieguvis pieredzi, sapratis, ko darītu citādāk. Strādājot es biju iepazinies ar situācijām, kas man šajā darbā nebija pieņemamas, tas viss kopā rezultējās ar autoskolas atvēršanu. Es gan vienmēr par sevi runāju kā par instruktoru, nevis kā uzņēmēju.

Par mērķi – tas bija gaužām vienkāršs – darīt to, kas patīk, un darīt to citādāk, kā biju pieredzējis vai novērojis. Darīt tā, kā uzskatīju par pareizu. Nemelošu, ka tolaik, kad atvēru biznesu, man jau arī nebija nekādas dižās izvēles (iesmejas) – uzņemies šo vai dari, ko citu. Tik vienkārši.

Autoskolai ‘’Sprīdītis’’ ir visai neierasts nosaukums, vai iespējams, ka filma ‘’Sprīdītis’’ darbojies kā iedvesmas avots?

Tāda bija tā doma, ielikt kaut ko neierastu. Ar tēlu latviešu filmā sakara nav. Bet doma līdzīga. Radās par godu manam labam draugam.

Ir pagājuši vairāk kā 10. gadi kopš darbojas autoskola ‘’Sprīdītis’’, cik liela komanda pa šiem gadiem ir nokomplektējusies?

Komandā esam vairāk kā 10 cilvēki. Sprīdītī vienmēr esam bijuši diezgan daudz, izņemot pirmos 2 gadus.

Vai kursantiem ir plaša izvēle uz instruktoriem?

Jā! Kursanti paši var izvēlēties pie kura iet. Ir instruktori pie kuriem piesakās daudz kursantu, ir tādi, pie kuriem mazāk, un es pat negribu mākslīgi iejaukties šajos procesos. Ir skolas, kur tiek sadalīts, pie kura instruktora kursants ies. Es ļauju tam iet savu ceļu.

Kādam ir jābūt rakstura īpašībām – instruktoram?

Neviens normatīvais akts nepasaka, kā instruktoram būtu jāstrādā. Vairāk vai mazāk – prasme nolasīt kursantu, ir atslēga uz panākumiem. Ar laiku šī prasme arī nostiprinās. Jāspēj uztvert klientu. Instruktoram jābūt pacietīgam un mierīgam. Jāspēj viegli uztvert kursanta darbības un paskaidrot to, ko kursants nesaprot. Bet katrs instruktors māca savādāk, katram ir savs “rokraksts”.

Cik kursantus/dienā instruktori autoskolā ‘’Sprīdītis’’ var apmācīt?

Optimālais daudzums, ko dienā paņemt – būtu 5, 6 nodarbības. 7, 8, tas jau ir ļoti, ļoti… Protams, arī 12 stundas dienā braukt ir iespējams. Varam nobraukt kaut 24 stundas, bet produktivitāte? – nulle. Tādēļ jāseko līdzi savām sajūtām un jāsaprot, ka koncentrēšanās spējas zūd. Savus atvaļinājumus ļoti tālu uz priekšu neplānoju. Vados pēc savas pašsajūtas. Ja jūtos noguris, darba grafiku mainu un atpūtas laiku atrodu īsā laikā.

Vai visiem kursantiem ir jāiziet obligātās braukšanas nodarbības?

Obligātās braukšanas kādam ir par daudz, citiem par maz, daudz atkarīgs no kursanta. Tiem, kuri iet jau, piemēram, 3 reizi autoskolā, loģiski 10 nodarbības varētu būt par daudz. Ja viņš pa visām reizēm jau ir nobraucis X stundas, un beidzot ir saņēmies pabeigt, viņš 3 reizes izbrauc, un visu saprot un dara. Ko man ar viņu darīt? (iesmejas) Bet loģiski, ka jālaiž uz eksāmenu.

Cik kursantu/gadā vidēji sanāk uz vienu instruktoru?

Tas ir ļoti individuāli. Pret maniem datiem, citiem var būt vairāk vai pat 2x mazāk. Es, piemēram, varētu dienā paņemt 7, 8 kursantus, bet Limbažu instruktoram paņemt 8 kursantus dienā būtu neiespējami. Cik jau ceļā neaiziet laiks? Tas, protams, ir atkarīgs no instruktora, cik intensīvi strādā, ko un kā plāno. Ja rēķinam visus līdzīgi, tad gadā, vidēji, instruktori apmāca no 80-100 kursantiem. Skaits ir atkarīgs arī no kategorijas, jo piemēram, motociklu un piekabi var iemācīt mazāk stundās.

Uz ceļiem, mācību automašīnās, bieži redzētas tieši daiļā dzimuma pārstāves – vai sievietes autoskolā piesakās vairāk, kā vīrieši?

Es neesmu sīki pētījis, kāds dzimums autoskolā ņem virsroku, vai mums vairāk ir puiši vai meitenes. Es teiktu: 50-50. Man pašam sanāk pasniegt vairāk meitenēm. Tiesa, braukšanas vairāk parasti ir meitenēm. Viņām vairāk vajag šīs nodarbības, lai nostiprinātos zināšanas. Meitenes ir krietni cītīgākas par puišiem, tas gan. Protams, ir daudz meiteņu, kas ir spējīgas braucējas, un ir puiši, kuriem autoskolā iet grūtāk. Agrāk teju visi puiši bija uz tehniku, tagad tā interese ir mazāka. Cilvēki paliek digitālāki. Pašlaik jaunatnei ir daudz plašāks iespējas izvēlēties, ar ko aizpildīt savu brīvo laiku.

Tātad mainoties laikiem, jauniešu spējas uz auto vadīšanu arī var mainīties?

Jaunieši paši ir mainījušies. Un arī mēs maināmies. Auto vadīšanu neietekmē laiks, bet intereses, iesaiste, degsme. Ja degsmes nav, nav arī rezultāta. Protams, arī tehnika dara savu – tā paliek savādāka, attīstītāka un modernāka. Tomēr jaunieši agrāk bija atbildīgāki, šodien jaunieši ir kļuvuši bezatbildīgāki. Pēdējā brīdī pateikt, ka es šodien nevaru, ir biežs notikums. Un tie, kas grib mācīties, dabū dēļ šādiem gaidīt 2,3, 4 nedēļas. Tas ļoti traucē.

Pēdējos gados ir novērota tendence uz automašīnām ar automātisko kārbu – vai Jūsu klienti izvēlas kārtot tiesības uz ‘’automātu?

Automāti ir labi. Agrāk pret automātiem bija stereotips, jo tehniskāks bija cilvēks, jo automāti šķita garlaicīgāki. Tie, kas grib to braukšanas procesu, tie grib to ‘’manuāli’’ un negribēs ‘’automātu’’. Tiem patiks pagāzēt, pabuksēt, saulītes uzzīmēt (pasmejas). Un tiem, kam braukt ir mērķis – nokļūt no punkta A līdz punktam B, tie biežāk izvēlas kārtot uz automātu. Un tas ir okey. Tiem, kam patīk braukt, tie labprātīgi spaidīs tos pedāļus. Bet vai izvēlas kārtot? Joprojām ir maz to gribētāju uz ‘’automātu’’. Biežāk kārto sievietes gados. Bet daudzi pat nevar atļauties kārtot uz ‘’automātu’’ un tad speciāli pirkt šādu automašīnu.

Ir dzirdēts, ka jauniešiem iesaka kārtot tiesības uz ‘’automātu’’, lai labāk apgūtu visus procesus – pamanītu zīmes, cilvēkus, labāk iekļautos satiksmē, mazāk koncentrējoties uz pašu vadīšanu. Vai arī iesakāt jauniešiem kārtot tiesības uz ‘’automātu’’?

Nevienam neiesaku kārtot vai nekārtot tiesības uz ‘’automātu’’, ja redzu, ka kādam iet grūti un tā naudiņa iet, bet labums nenāk, varu ieteikt kā opciju. BET jaunajiem VISIEM ieteiktu kārtot tiesības uz ‘’manuāli’’. Ja Tu domā līdzi un centies, to manuālo kārbu var iemācīties pirmajās 3 nodarbībās. Turpretī senioriem tas ir 10x grūtāk. Ja jaunietis, sākot braukšanas no nulles, nobraucot 2, 3 stundas, jau var pat pastāvīgi tikt galā ar ātrumkārbu, tad cilvēkam cienījamā vecumā vēl pie 30 nodarbībām būs problēmas ar pedāļiem un ātrum kloķi. Tad, kur ir tā robeža, cik ilgu laiku un līdzekļus viņš ir gatavs veltīt tam visam? Tie arī ir vairāk uz automātiem. Vai cilvēki, kas galīgi negrib iespringt, tad, jā. Pārējie, lai mācas ar ‘’manuāli’’, es tā uzskatu.

Kā ir ar tiem, kas tomēr nokārtojuši uz automātisko kārbu, bet saprot, ka vajag ‘’manuāli’’?

Ja tiesības ir uz automātisko ātrumkārbu, tad liekot uz manuāli, ir jākārto tikai braukšanas eksāmens.

Vai braukšanas nodarbības notiek ar automašīnām kā CSDD eksāmenā?

Mums ir automašīnas kā CSDD eksāmenā. Protams, ir instruktori, kuriem nav CSDD automašīnas, tādēļ, lai kursantiem neradītu lieku šoku, kārtojot valsts eksāmenu uz savādāku auto, mums ir skolas eksāmens, lai kursants var pierast.

Kāds ir Jūsu plāns, tuvākajos gados, autoskolas attīstībā?

Es redzu, ka esam mūsdienīga autoskola ar aktuālu autoparku, kāds ir CSDD eksāmenā. Cilvēkiem iekāpjot no cita auto eksāmena auto, var būt psiholoģisks pārsteigums/šoks, ka mācoties, piemēram, ar 20 gadus vecu auto, iekāp pilnīgi cita stila automašīnā. Pie visa ir jāpierod. CSDD eksāmenos ir 3 dažādu veidu automašīnas, ko mums kā skolai ir jāspēj piedāvāt un sagatavot kursantu braukt ar jebkādu no viņām.

Kā ir attīstījusies autoskola ‘’Sprīdītis’’ kopš tās pirmsākumiem?

Sākumā šad, tad nācās pamainīt mācību telpas, kādu brīdi strādājām un neko īpašu neieviesām, šobrīd aktīvāk esam pievērsušies imidžam. Esam iegādājušies jaunus mācību auto, tādus kā CSDD. Esam aizsākuši sadarbību ar digitālās reklāmas aģentūru Valmierā (‘’Zing’’), kas mums izstrādāja mājas lapu, administrē sociālos kontus, izstrādāja identitāti. Esam ne tikai nopirkuši, bet ievērojot uzņēmuma stilu, aplīmējuši divus mācību auto. Vārdu sakot – strādājam. Es reklāmas procesos galīgi nejaucos, uzticos, ļauju rīkoties, man interesē rezultāts un rezultāts ir. Ja agrāk nokomplektēt grupas bija ilgāk, tad ar aģentūras palīdzību, tie saucamie, ‘’tukšie mēneši’’ pat komplektējas labi.

Tātad būt daļai no digitālās pasaules Jums nes augļus?

Sākumā internetam nebija tāda nozīme, arī mums tas neinteresēja, lapa bija, pamatinformācija arī, punkts, tagad skatos, ka darbs lielā mērā ir atkarīgs no tās digitālās vides, es to redzu un saprotu.
Avīzēs tērēt naudu nemaz neredzu jēgu, kādus 5 gadus jau neko neesmu licis, agrāk ‘’Tava Izvēle’’ – tur šad, tad nofigurēts, bet nē, šādiem vairs pat nedomāju tērēt naudu.

Vai šis izvēlētais ceļš Jums sagādā gandarījumu?

PROTAMS. Tas ir darbs, ko var darīt un darīt.