B kategorijas instruktors ar 25. Gadu pieredzi

25. gadu stāžs profesijā – braukšanas instruktors. Ar tehniku kopā jau vairāk kā 50 gadus. Pasniedz arī teorijas apmācības. Tiesības ieguvis 16.gadu vecumā Rūjienā, kad autoskola bijusi 7 mēnešus garš mācību process. Bijis autobusa šoferis, bet dzīve nemanot aizvedusi pretī profesijai – braukšanas instruktors. Uz jautājumu, kādēļ kļuvis par instruktoru, Andrejs nedomājot atbild: ‘’Man patīk, tādēļ arī mācu!’’

Vai tiesības ieguvāt skolā?

Nē, tolaik tiesības ieguvu kara komisiātā, pirms armijas. 7 mēnešus mācījāmies – tas bija obligāti. Tagad tiesības var nolikt ātri – 3 mēnešos. Agrāk nolikt tiesības uz B kategoriju, tos sauca par amatieriem, profesionāļi bija tie, kam bija ‘’pilnās tiesības’’ (B, C, D kat.)

Vai Jums ir šīs ‘pilnās tiesības’, kādas kategorijas pasniedzat?

Ir! Pasniedzu visas kategorijas.

Vai Jums ir jāatjauno mācību atļaujas?

Jā. Ik pēc 5 gadiem mums jākārto teorijas eksāmeni.

25 gadi par instruktoru, tā ir milzīga pieredze. Kādam, Jūsuprāt, ir jābūt braukšanas instruktoram? Ko nozīmē būt par instruktoru?

Lai būtu labs instruktors un varētu mācīt citus, ir jāatgriežas pagātnē, uz laiku, kad paši kārtojām tiesības. Jāatminas sajūtas, satraukums, lai iejustos kursanta ādā. Labs instruktors, protams, ir tāds, kas spēj iemācīt. Parasti kursanti domā, ka grūti ir viņiem. Instruktors tikai sēž, neliekas ne zinis. Tomēr instruktoram ir jāreaģē 3 reizes ātrāk kā kursantam. Jāspēj novērtēt, kas notiek uz ceļa, jāparedz, ko darīs kursants, jāzina, kā rīkoties, ja ir bīstama situācija uz ceļa.

Būt par instruktoru – tas noteikti ir milzīgs stress, kā to kontrolējat?

Katrā ziņā stresam nedrīkst pakļauties! Ir jāprot sevi savaldīt. Arī kursanti nāk dažādi, katram sava uztvere, ir jāmāk saprasties

Kā notiek šī saprašanās?

Vispirms ir jāsaprot, kāds ir pats kursants, tad tik var sākties mācības. Nav sarežģītu kursantu. Ja iepazīstas, tad var iemācīt jebkuru. Nav problēmu, ja cilvēks ir nervozs vai ātras dabas. Galvenais, kas jāatceras, lai iemācītos braukt – cilvēkam pašam ir jāgrib ar sevi tikt galā. Nedrīkst aizmirst arī to, ka tas cilvēciņš pie stūres ir uztraucies. Ja uz kursantu bļaus, viņš tikai vairāk uztrauksies, no tā būs tikai trakāk. Ir jāmāk būt savaldīgam

Kā Jūs motivējat kursantu? Esat stingrs, draudzīgs, iedrošinošs?

Diemžēl es nekad neesmu stingrs, drīzāk visai pielaidīgs. Pie beigām nekas cits neatliek, kā ‘’bišķiņ jāpiežmiedz tie groži’’, savādāk jau nekas nesanāks. Sakot tikai ‘’labi, labi, labi’’, beigās nekas nav labi. Pirms eksāmena esmu prasīgs. Visu mācības procesu kursantiem saku, ka patreiz mēs braucam, bet pirms eksāmena ‘’dzīšu kā naglu sienā’’ (iesmej). Savādāk progresa nebūs. Galvenais ir panākt, lai kursants pie stūres jūtas kā mājās. Nedrīkst kursantam likt justies kā skolniekam, bet gan kā saimniekam. Lai viņš jūt, ka pats par visu atbild – par to, kas notiek uz ceļa, kas notiek mašīnā.

Kā Jūs jūtat, ka kursants ir gatavs braukšanas eksāmenam?

Kad es tikai sēžu blakus. Ja nesaku, kad jāpārslēdzas, kā jāpārkārtojas. Ja es tikai norādu ‘’pa labi, pa kreisi’’, tad es zinu, ka kursants ir gatavs eksāmenam. Ja es jūtos droši, kursants ir gatavs!

Kā ir apmācīt kursantus pirms 20 gadiem un tagad?

Gribu teikt, ka vide daudz nosaka, kā kursantam ies. Grūti iet tiem, kas sēž tikai pie datora. Viņiem šķiet, ka viņiem piemīt vairākas dzīvības – tā teikt – brauc uz dullo. Meitenēm joprojām ir 2 lietas, kas pieklibo, viņām nepatīk apstāties un pārslēgties. Tas, kas kursantam nepadodas, to arī jādzen iekšā. Ja nemāk uzsākt, meklēsim ceļu, kur kaut 100x apstāsimies un uzsāksim, lai tikai iemācītos.

Ar cik nodarbībām pietiek, lai kursants iemācītos braukt?

Dažādi, citam pietiek ar 10 reizēm, citam ar 30. Normāla attīstība būtībā ir tad – cik gadi, tik braukšanas, +10 stundas. Tagad obligātās braukšanas ir 20, un redzu, ka tas krietni uzlabo braukšanas kvalitāti.

Vai šāda interesanta formula ir jūsu novērojums?

Tas tā ir novērots. Kundzītēm, kuras atnāk 60 gados, arī būs šīs 60 stundas (+10h). Un tas ir pilnīgi normāli. Jo vecāki paliekam, jo mūsu redzes leņķis nostiprinās šaurs. Tātad reakcija samazinās. Jo plašāk mēs redzam, jo ātrāk reaģējam, ātrāk iemācāmies.

Kāds ir bijis maksimālais stundu skaits vienam kursantam?

Pie 100 stundām. 65. gadi kundzītei

Kas liek šādā vecumā kārtot tiesības?

Visbiežāk tādēļ, ka dzīvesbiedrs ir aizgājis tai saulē. Mašīnīte ir palikusi, līdz vasarnīcai ir jātiek, bet tiesību nav. Seniori tiesības var nolikt, tomēr jāatceras, ka veciem ļaudīm uz vecumu ir tendence kaut kur aizpeldēt – savā pasaulītē.

Vai mācāt arī par auto virsbūvi, ekspluatāciju? Kā tas notiek?

Jā. Tam vairāk pievēršamies uz mācību beigām, skatāmies, kā nomainīt eļļu, kā novērtēt virsbūvi, riepas, kādas lampiņas deg, kas nedeg. Tas viss laika gaitā jāiemāca. Eksāmenos šādi jautājumi ir paredzēti.

Cik dienā kursantus varat pieņemt?

Pārsvarā 7. Katram 1.5h. Patreiz nebraucam vispār

Jums ir bērni? Vai esat bijis instruktors arī viņiem?

Ģimenes locekļi man visi ir pašu mācīti. Tas ir daudz grūtāk. Ģimenes locekļi domā, ka mēs darām viņiem pāri. Daudz personīgāk visu uztver. Citi instruktori savus bērnus piedāvā apmācīt kolēģiem, jo bērni vienkārši neklausot.

Kā Jūs atlaižat emocijas, kas tiek sakrātas, esot par instruktoru? Darbs ar cilvēkiem ir smags, Jūsu gadījumā- sevišķi. Tiek pārbaudīts gan raksturs, gan maņas, nervu sistēma.

Tāpēc man ir dārzs. Mājās un dārzā es varu atslēgties, padomāt par dzīvi vai nedomāt nemaz.

Vai Jums atmiņā ataust kāds īpašs kursants vai amizants notikums?

Vispirms gribu teikt, ir jāatceras, kā pašiem gājis! Nereti, kad mācību mašīnīte ir noslāpusi, kāds jau pīpina. Esmu pieķēris pat savus bijušos kursantus, kuriem gājis ne labāk, bet paspējuši aizmirsties pat tikai gadu esot šoferiem. Kuram pirmajā reizē labi iet? Diemžēl cilvēki ātri aizmirstas. Arī man pirmā braukšanas reize nebija laba. Tolaik strādāju auto remonta rūpnīcā. Pasniedzējs uzreiz nosprieda, ka protu braukt, pielika mani pie stūres pilsētas centrā. Kamēr es atradu ātrumu, mašīna jau aizgāja netur, kamēr sariktēju mašīnu, jāpārslēdz ātrumi. Citiem braukšana ir asinīs, citiem tas nāk grūtāk. Lai nu kā. Vadītājs ir automāts, tikai domājošs automāts. Katra roka, katra kāja dara savu.

Visamizantākie ir vecie ļaudis. Reiz viens izmeta apli pāri grāvim, atbrauca atpakaļ uz ceļa, kā nekas nebūtu bijis. Es saku, ko tu dari? Viņš man – es neko. Rādu sliedes grāvī. Viņš kasa aiz auss. Rādu uz sliedēm, saku – nu, tādas kā mums. Tas saka, jā, kāds dullais braucis. Saku, tās taču no mūsu žiguļa. Šis uzšauj sev pa pieri un saka, es tikai bedri apbraucu. Bedrīte 15 cm diametrā. Labi, ka grāvī nebremzēju, būtu apgāzušies (iesmej)

Kā notiek apmācības pandēmijas laikā? Vai tas ietekmē Jūs kā pasniedzēju? Zinām, ka esat arī teorijas pasniedzējs. Un kā tas ietekmē kursantus?

Šobrīd viss ir attālināti – tiešsaistē. Tas, kas vēlas tiesības, ir pie tā datora. Ir daļa, kas pieslēdzas un pazūd. Pats domādams, ka nokārtos eksāmenu. Dabīgi, tādiem nekāda rezultāta nav. Tomēr liela daļa apzinās, ka paši investē naudiņu un cītīgi mācās. Klātienē ir daudz elementārāk. Es redzu, vai viņš klausās vai sapņo. Attālināti strādājot, ir labi, ja datori klausa, ja viss strādā. Tagad braukšanas nenotiek līdz 15.martam, mācīt braukt varēs tiem, kas ir mācījušies līdz 2020.gada 15.decembrim, jaunajiem mēs klāt netiekam. Katru nedēļu mums jātaisa arī COVID analīzes.

Vai pasniedzat nodarbības arī citās autoskolās?

Reizumies teoriju mācu 5 skolās. Tagad braukšanas gan ir aizliegtas. Mācu Liepā traktoristus. Mācu arī uz kravas automobiļiem. Tomēr vistuvāk esmu autoskolai ”Sprīdītis”

Kas Jūs motivē vēl pēc 25.gadiem būt par instruktoru?

Man patīk gala rezultāts. Ka tu esi kaut ko izdarījis, esi iemācījis, ka kursants ir saņēmis tiesības un tevi uz ceļa pasveicina, tas man dod gandarījumu.