Blogs

Personība ar izteiktu mērķtiecību – instruktore Linda Šteinberga

Linda Šteinberga, braukšanas instruktore ar 8 gadu pieredzi.
Daudzšķautnaina personība, kas motivē sevi sasniegt aizvien jaunas virsotnes.  Ko arī cenšas iedegt katrā savā kursantā. Savu mērķtiecību Linda prot iedegt gan sevī, gan savos kursantos, un atliek tikai redzēt ‘’dzirksteli’’ kursantu acīs, lai Linda darītu visu, lai kursantā iekurtu interesi, vēlmi pēc zināšanām un dziļāku izpratni par to, ko ir uzsācis.

Kā izvēlējāties profesijuauto instruktors? Cik gadus jau darbojaties šajā sfērā, kur ieguvāt instruktora profesiju?
Instruktoru apliecību ieguvu “Latvijas Profesionālo autoskolu federācijā”, kur notika apmācības. Apliecību ieguvu 2013. gadā. Pēc būtības mana pirmā profesija ir frizieris, otrā – braukšanas mācību instruktore un trešā – Turībā esmu beigusi “Tirdzniecību un mārketingu”, ar plānu nodarboties ar autokrāsu tirdzniecību, kur ir jau iegūts sertifikāts un izietas apmācības. Daudz šķautņu. Neesmu mierīgs cilvēks. Nemitīgi attīstu sevi. Bet sirdij vistuvākā profesija ir braukšanas instruktore.

Kādas kategorijas pasniedzat?
Pagaidām B kategoriju, bet pēc laika būs arī citas.

Kādam, Jūsuprāt, ir jābūt auto instruktoram?
Saprotošam, zinošam, pacietīgam, ieinteresētam. Būt skolotājam, un esot starp kursantiem, mācēt justies jaunam.

Kas motivē Jūs darbam ar jaunajiem braucējiem?
Mans azarts ir ātrāk apmācīt kursantus – ielikt informāciju kaut ar
“karotīti mutē”, lai tikai veidojas progress. Redzot viņu progresu – rodas motivācija! Redzot viņos motivāciju un to “dzirksteli acīs” – man ir vēlme dot šiem kursantiem zināšanas un izpratni par uzsākto ceļu uz visiem 100%.

Jūsu mērķis kursantos – veiksmīgi pabeigta autoskola – vai kvalitatīvs autobraucējs?
Es lieku uzsvaru uz kvalitatīvu autobraucēju. Ja mērķis ir iegūt tiesības, lai stāvētu makā, tad nav jēgas braukt. Svarīgi, lai kursants kļūst zinošs, paredzošs  – neapjūk neparedzamās/nezināmās situācijās. Jāmāk izvērtēt gaitu uz ceļa, reaģēt uz notikumiem. Uz ceļa nav konveijera princips, ka viss ir droši, braucot pa savu joslu. Var gadīties neparedzamas situācijas, un man ir jāiemāca  – reaģēt, zināt kā rīkoties un pieņemt lēmumus patstāvīgi. Viņi iegūstot tiesības uz ceļa būs vieni – nebūs neviens, kas glābs vai laikus paskaidros.

Kādu komunikāciju veidojat ar studentu? Draudzīgu – esat vienlīdzīgi vai brīvu komunikāciju, vai tieši otrādāk – esat stingra?
Skatos pēc apstākļiem un kāds ir kursants. Izvērtēju. Cik dažādi cilvēki, tik dažādas pieejas. Sākumā saprotoša.
Apmācību vidū – vienlīdzīgi, uz  brīvu komunikāciju. Apmācību beigās – stingra.

 Ko nozīmē būt instruktorei – sievietei?
…un blondīnei (iesmejas). Sākumā redzot sievieti, rodas tas “neticības” moments, īpaši no puišiem/vīriešiem. Tagad jau es pati spēju caur joku strikti norādīt – ka mani ir jāklausa, jādzird…kā skolā. Uzsveru nozīmi, ka kursants ir atnācis mācīties. Iegūt zināšanas. Nenoliegšu. Agrāk man bija jāpierāda sevi.
Bet esmu diezgan spītīga – ko esmu ieņēmusi galvā, tad agri vai vēlu, bet rezultāts būs.

Kas pie Jums mācās vairāk – sievietes vai vīrieši?
Varētu teikt, ka pat vienādi. Nav izteikta pārsvara. Puiši varbūt domā, ka pie manis ir vieglāk, un meitenes reizēm kautrējas braukt ar vīrieti-instruktoru. Teikšu – 50 uz 50.

Kāds ir bijis maksimālais stundu skaits vienam kursantam?
Oi…mācamies, kamēr iemācamies. Parasti šādi kursantiņi ir bijuši arī pie citiem instruktoriem. Man, personīgi, ja atmiņa neviļ, tad varētu būt pusgads braukšanai, bet nu tādai neatlaidīgai, braukšanas ir 1-2x nedēļā.

Ar cik nodarbībām (vidēji) pietiktu, lai kursants būtu drošs auto vadītājs?
Atkarībā, cik apķērīgs ir kursants. Būt drošam ir būt pārliecinātam par savām zināšanām, un būt prasmei tās izpildīt. Ja pieredzes ir mazāk, tad var būt vairākas nodarbības.

Vidēji ar cik autobraucējiem dienā tiekaties?
Pirms pandēmijas bija vidēji 5-6 braucēji. Taisījām “reisus” arī uz Salacgrīvu, jo bija grupas, kas jāapmāca. Strādājām ar instruktoru/pasniedzēju/ direktoru Raivo uz maiņām.

Vai profesija netraucē braucot kopā, piemēram, ar kādu no ģimenes locekļiem?
Traucē. Ir, ir šis sindroms (smejas). Aizrādu par ātrumiem, trajektorijām.

Kas darba ikdienā spēj ‘’izsist no sliedēm?’’
Nekas nespēj. Ceru, ka arī nespēs.

Interesantākais, ko kāds students par Jums ir teicis?
Laikam jau standarts: ‘’Jūs esat tik forša, viegli pasniedzat un daudz izskaidrojat.’’

Kā mainās jaunie autobraucēji agrāk un tagad?
Es savos kursantos ieaudzinu kā jāuzvedas uz ceļa –  mācu ceļa kultūru. Pieklājības principus – protams, ievērojot ceļu satiksmes noteikumus. Man ir prieks par viņiem visiem!

Vai un kā mācību procesā students tiek ievests transportlīdzekļa uzbūves un ekspluatācijas  ‘’zinību ceļos’’? Valsts eksāmenā šāda informācija ir aktuāla.
Teorijas apmācībā jau tiek ievadītas šādas sarunas.
Kad pašā sākumā tiekamies apmācību laukumā, mēs to visu izrunājam, izstāstu – kur, kas atrodas. Arī atkārtojam.

Kā mainās braukšanas apmācības attiecībā pret sezonu – kādas ir nianses vasarā, rudenī, ziemā?
Katrai sezonai ir savas nianses, vislabāk ir vasarā. Kaut gan es neieteiktu ieciklēties uz periodiem, jo mums tie ir 4. Jāmāk braukt ir visos. Manuprāt, vinnē tie, kas mācās ziemā. Ziema baida daudzus kursantus, bet uz sniegota ceļa viņi gūst pirmo pieredzi, un vislabāk kopā ar instruktoru, nevis vienam. Ziema, manuprāt, ir visvērtīgākais periods, lai mācītos.

Vai vasarā tiesības tiek kārtotas vairāk nekā ziemā? Kādēļ?
Dotajā brīdī viss ir pakārtots pandēmijai.  Rindas ir ievilkušās. Kuri sāka ziemā – turpina vasarā. Kursantiem ir bail no ziemas, sniega, lietus, salus, sānslīdes – kaut gan es uzsveru, ka tas ir lieki. Ir jāiziet tam “briesmīgam” ziemas periodam cauri, lai vasarai ir “viegluma” sajūta – lai uz ceļa justos stabilāk.

Vai ir bijušas arī bīstamas situācijas uz ceļa?
Paldies Dievam – nav.

Kā Jūs pielāgojaties jaunajam darba stilam pandēmijas ietvaros? Kā notiek apmācības? Kas traucē?
Traucē maskas – gan man, gan kursantiem. Papīru pildīšana un vēdināšana paņem laiku. Par dezinfekciju – tā bija arī pirms tam – tas nav nekas jauns. Procesu gan sarežģī, bet prasības ir un paliek prasības. Pandēmijā veidojas garākas rindas, darba dienas paliek garākas. Kursanti grib pabeigt skolu. Tie, kas var – turpina. Kuriem nav iespēju  – tie pacietīgi gaida. Liekas, ka kursanti ir atkāpušies soli atpakaļ. Pirms aizlieguma bija labāk.

Kā Jūs sevi redzat pēc vairākiem gadiem, vai turpināsiet apmācīt jaunos braucējus?
Es domāju, ka jā. Šis ir mans hobijs/sirdsdarbs. Man patīk mašīnas, man patīk būt uz ceļa, patīk mācīt, patīk kustība un ātrums.